Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar redakcijas nostāju.
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Valsts lien iekšā tādā caurumā, kam vispār nebūtu jāsaistās ar valsts uzdevumiem – ja domājam par sabiedrības kvalitāti. Nevienu nespiež nodarboties ar augstu sasniegumu sportu, jo tas nav obligāti. Izglītība, zināšanas, veselība – tas ir obligāti. Kurš treneris vedīs meiteni uz svarcelšanas sacensībām – tas nav obligāti. Ģimenes institūcijas un darba tikums, atbildība, kārtība un godīgums – tas ir obligāti. Valstij nav jānodarbojas ar augstu sasnieguma sporta uzturēšanu, bet tajā pašā laikā – valstij ir jārada apstākļi, lai cilvēki, kas grib ar to nodarboties, spētu sevi piepildīt. Bet, nevis uz valsts rēķina, bet – ar uzņēmēja interesi, jo naudu kopējā katlā met tieši uzņēmējs. Ja tautsaimniecība neparedz tādus apstākļus, kas veicina uzņēmējdarbību, tad nekādi tūdaliņi un tāgadiņi nepiedalās pie tās naudas pārdales, kas jau tā ir samesta ar mokām un piepūli. Ja drošība un kārtība, izglītība un veselība nav nodrošināta, tad sabiedrībai no dalības olimpiskajās spēlēs vai pasaules čempionātos tāpat nav nekāda labuma.
Augstu sasniegumu sporta pamata kritērijs ir valsts labklājība, ko nosaka nodokļu maksātāji, nevis – to paredz Izglītības ministrijas "ekseļu" tabulas. Un, ja valstī ar labklājību un dzīves kvalitāti viss būs kārtībā, nekur tas augsto sniegumu prieks nepaliks, tas nepazudīs. Bet tagad mēs tā kā Krievijā – skaitām olimpiešus un meklējam krampīti sausās tualetes koka durtiņām... Un tas, ka pie augsto sasniegumu sporta bļodas grib vēl pierakstīties paralimpiskā kustība, vispār ir – zeme paveries.
